1993. gada 22. decembrī ar Latvijas Republikas Zemkopības ministrijas pavēli nr. 171 tika apstiprināts Latvijas Republikas Zemkopības ministrijas Kārļa Ulmaņa piemiņas muzejs ‘’Pikšas’’ nolikums.
22. decembris ir muzeja dzimšanas diena. Tā ik gadu mudina atcerēties muzeja pirmsākumus, tā veidotājus un ļaudis, kuri muzejā strādājuši.
1989. gada 10. jūnijā vietējā laikrkstā, kas toreiz saucās ‘’Komunārs’’, tika publicēts aicinājums doties uz ‘’Pikšām’’, kur saglabājušās bija tikai saimniecības ēkas, bet dzīvojamā māja un klēts, veicot meliorācijas darbus, - nojauktas. Pirmajā talkā izskanēja aicinājums attīrīt liepu aleju, kas savulaik veda uz dzīvojamo māju, jo gaisā virmoja ideja par Pikšu atjaunošanu.
Ar šādām aktivitātēm, kas balstījās uz ļaužu entuziasmu, aizsākās muzeja veidošana. Starp mums noteikti ir daudz cilvēku, kuri redzējuši to ‘’izaugam’’. Tomēr laiku laikos ar muzeju bija, ir un būs saistāms ilggadējā muzeja direktora un gleznotāja Gunāra Ulmaņa (1935 – 2017) vārds.
Grāmatā ‘’Pikšas’’, kas klajā nāca neilgi pēc Gunāra Ulmaņa aiziešanas mūžībā, ir citāts no viņa sacītā, atceroties muzeja pirmsākumus:
‘’Bez manis nevarēja, jo es esmu mantinieks. /../Sāka risināt sarunas, prasīja, ko es domāju, vai to vajag. Protams, es teicu, ka vajag /../’’
1991. gada 4. jūnijā no Sibīrijas atgriezās Gunārs Ulmanis, lai iesaistītos Kārļa Ulmaņa piemiņas muzeja celtniecībā un veidošanā.
‘’Sākumā visi bija pakļauti tautas atmodai. Dzīvoja, balstoties uz kopējo emocionālo pacēlumu. Neviens neuzdeva jautājumus, vai Kārlis Ulmanis ir labs vai slikts un vai patriotisms ir labi vai slikti. To neprasīja, jo tas bija skaidrs pats par sevi’’ – tā sacīja Gunārs Ulmanis, atceroties to laiku, kad muzejs vēl tikai veidojās.